Mārtiņdiena ir laiks, kad lauku sētā pamazām sāk iegult rimtais rudens miers. Lauki ir aparti, labība ir izžāvēta un izkulta. Vēl tik pēdējo reizi lopi jāpalaiž ganos un tad jau var celt galdā svētku mielastu – trekni nobaroto Mārtiņdienas zosi. Pēc gardās maltītes atliek vien salasīt to, kas palicis pāri no zoss un ķerties pie darba, lai pagatavotu bērniem rotaļlietas.
No zoss kaula un krūšu kaula izgatavoja jocīgus āzīšus, kas prata smieklīgi lēkt. Tas panākts tā: kad gaļa no kauliem nolupināta, kaulus tīri nomazgāja, nosusināja. Tad krūšu kaulā ieurba ar īlenu mazus caurumiņus. Pēc tam caurumiņos (āzīša pieres daļā) lika kakla kaulus, ko savā starpā savienoja. Kakla kaula ragi atgādināja āzīša ragus. Pats caurumiņš, lai ragi negrozītos, tika piepildīts ar vasku. Āzīti otrādi apgāžot, starp abām pakaļkājām iešuva stingru diegu. Diegu pēc tam savija un tā vidū iestiprināja atsperveidīgu skaliņu, kas āzītim neļāva sēdēt. Kad to piespieda pie galda, skala atspere lika tam jautri palēkties uz augšu.
